Blogs

Biju veikalā Klase uz modes zīmola NARCISS jauno pavasara/vasaras kolekcijas parādi. Skaists mirkļi vārda vistiešākajā nozīmē.

Biju aicināta pacienāt ar CAPS! saldumiem tur sanākušos. Gandarījuma mirkļi vārda vistiešākajā nozīmē. Redzēt un dzirdēt to, ka garšo, tas ir visspēcīgākais eliksīrs turpmākajam.

Paldies NARCISS un paldies gardēžiem!

Nu jau vairākas reizes esmu pabijusi ar saviem saldajiem lolojumiem Kalnciema ielas tirdziņos. Viena no sajūtām, kura mani fascinē, ir tirgotāju nemanāmā savstarpējā vienotība. Stāvam katrs pie sava galdiņa, bet patiesībā esam kā tāda viena komūna. Ik pa laikam viens pie otra aizejam ciemos, padalāmies kādā pieredzē, papļāpājam par šo vai to. Netālu no manis konfektes tirgo Astrīda. Vai mēs esam konkurentes? Nu ne tak! Garām skrienot jautājums – kā šodien veicas?

Viena jauka iepazīšanās man ir ar māsām no ArGaumi tekstīlijām - tik tiešām gaumīgi (www.argaumi.lv). Te, lūk, kleitiņdvielis un sīpolu maisiņš. Skaisti, vai ne?

Kalnciema tirgū… Iepriekšējā vakarā pirms aizmigšanas galvā pārcilātas līdzi ņemamās lietas… sapnī esmu galvenās lomas tēlotāja kādā izrādē… no rīta satraukums pirms… kā būs? kā uzņems?

Bija ļoti labi! Mīļie saldummīļi, jūs esiet brīnišķīgi! Izstāstīšu vienu no skaistākajiem mirkļiem – sāka līt lietus, tirgus ciemiņi sāk domāt katrs par savu tuvāko jumtiņu, kur paslēpties. Zem mūsu nojumes piestāj sieviete, kura nav nākusi pēc konfektēm – vienkārši līst. Pamāzām sākam sarunu… laikam pamazām lietus mitējas, to mēs vairs nemanām… Sieviete aiziet smaidot un saka paldies, bet ne tikai par saldumiem. Viņa saka paldies par satikšanos.

Rīta satraukums vakarā ir pārtapis svētku sajūtā. Uz tikšanos nākamreiz!

Šovakar dodoties mājās pieķēru sevi smaidam. Jau kādu laiku vienkārši smaidu. Ir 8. marts. Tik ļoti daudz apspriesta diena. Beigu beigās kā pienene izlīdusi cauri asfaltam:) Un kāpēc gan, ne!? Vienā dienā tik daudz, kaut vai uz mirkli, laimīgu sieviešu (un ne tikai)! Cik daudz laimes vibrāciju visapkārt! Kāpēc es smaidīju? Vai no kāda sava jaukā mirkļa? Iespējams… bet varbūt tieši no šiem – gaisā trīsošiem labsajūtu plīvuriem?

Reizēm es staigāju pa atmiņu celiņiem, skatoties kā viss ir veidojies. Ap CAPS!, ar CAPS! Ienāca prātā, ka arī CAPS! ir izveidojies savs dzimtas koks. Saknes ir tās neredzamās – kāpēc saldumi, kāpēc tieši šādi, apstākļi, vīra padomi :), situācijas, kas noveda pie pirmās konfektes, konkrētais mirklis…sāka augt asns, kuram, acīmredzot, saule un ēna bija labās proporcijās, acīmredzot arī lietus un sausums papildināja viens otru. Un tā tas aug. Un katrs zars ir emociju savijums- ļoti spēcinošu un veldzējošu. Kad ir aukstums, sausums un vētras, es turos savos zaros.

Autobusā stāvēju blakus vecākam pārim. Viņi sēdēja. Vīrietis skatījās ārā pa logu. Sieviete arī. Tad sieviete pacēla vīrieša elkoni, ieslidināja savu roku zem tā un iekārtojās ērtāk. Vīrietis teica, ka esot labi izvēdinājis māju. Sieviete piedāvāja dateli… Viss tik vienkārši, tik mīļi, tik droši. Viņi vienkārši bija un, ļoti iespējams, pat nenojauta, kādu mirkli radījuši. Vai šis nav tas mirklis, kas stāv pāri visām mūsu vēlmēm – kad būsim novecojuši, sajust tik ļoti savējo elkoni blakus.

Šorīt, nākot ārā no bērnudārza, redzu vīru ar paceltu motora pārsegu un “piepīpējamajiem” vadiem rokās. Prasu – vai varu palīdzēt? Viņš, protams, atbild ar “jā” un tā mana mašīna ļauj ierūkties savai kolēģei. Brīdī, kad, ir jāaizver manas mašīnas motora pārsegs, tas vairs negrib taisīties ciet. Mēģinām par abiem, ar jau iepriekš pieminēto vīrieti, vāku piedabūt turēties ciet. Tikmēr pienāk vēl kāds vīrs un prasa – vai varu palīdzēt? … Un tā no bērnudārza stāvvietas es devos prom ar aiztaisītu motora pārsegu, kāds vīrs, kuram mašīna bija atsākusi vienmērīgi dūkt un, es ceru, kāds, kuram bija vienkārši laba sajūta. Jauks, silts mirklis aukstai dienai:)

Kaut kad iedomājos, cik savdabīga sajūtās ir šī vēstuļu (bloga) rakstīšana ar to, ka vārdi izskan tādā kā piepildītā tukšumā. Sajūta ir tāda, ka tie plūst un tad kāds nejauši tos aizķer, piestāj, izlasa un, iespējams,  aizskrien tālāk. Tad manu vārdu plūdums vijoties slīd tālāk un satiek kādu, kas klusi sēž, varbūt fonā skan kāda tīkama mūzika. Lasot teikto kaut kas liek atvērt vēl kādu manas lapas nodaļu. Tā mēs iepazīstamies… Vai vēlies kaut ko teikt? Kas ir tas, kas uzrunāja te Tevi? e-pasts ilze@tastecaps.com

Šobrīd man fonā skan Glens Hansards un Marketa Irglova. Piemēram, šis:

Kad es domāju par to, ko mūsu dzīvē ienes cilvēki, ar kuriem mēs satiekamies, mani pārņem tādā kā trausla brīnuma sajūta. Kā šīs satikšanās veido mūsu dzīves krāsainību, notikums – prieku, skumjas, pārsteigumu, vilšanos, gandarījumu un vēl, un vēl. Man pēdējā laikā šo manu dzīves ceļu patīk vērot aizvien vairāk, un tik ļoti es vēlot tam spēt ļauties, ar visu, kas tajā ir…Dzīve kā izrakstīta, rūtaina sega…CAPS! ir rūtains, rakstains un patiess. Un satikšanās, kuras ir izveidojušas CAPS, acīmredzot vienkārši nevarēja nenotikt.

Kā es sāku? Savā virtuvē, mazās bļodiņās, ar garšu kombināciju mēģinājumiem, ar šokolādes temperēšanu vēl un vēl. Tagad skatos apkārt – top mana pirmā “fabrika”, mana “konfekšu māja”.

Mana šokolādes stāsta sākums ir saistīts ar vienu kino darbu – filmu “Šokolāde“ ar Žuljetu Binošu galvenajā lomā (viena no manām mīļākajām aktrisēm). Jau bija aizķērusies doma par konfektēm, sapnis, kuru jau redzi vīzijās, jau aizdomājies arvien tālāk un dziļāk… Un tad, kādā vēlā vakarā, absolūti nejauši ieslēdzot TV, sākas “Šokolāde” . Pēc filmas es vienkarši nevarēju neļauties šokolādes burvībai.

Atradu filmas bildes un, ieraugot Binošas rūtainos svārkus, bija jāsmaida:)

(foto no http://acmefilm.lv/lv/film/sokolade-2000/)